Ideja par “pasaules galu” nav nekas jauns. Tā parādās gan reliģijās, gan filozofijā, gan populārajā kultūrā. Un ik pēc dažiem gadiem atkal izskan skaļš apgalvojums, ka tuvojas liels sabrukums: ekonomikas, klimata, tehnoloģiju vai pat cilvēces beigas. Dažkārt tas balstīts senos kalendāros, citreiz – zinātnes vārdā, citreiz – vienkārši mediju skaļumā.

Tomēr, ja apskatām vēsturi, kļūst skaidrs: dramatiskas prognozes reti piepildās kā pēkšņas katastrofas. Vairākumā gadījumu tās atklāj sabiedrības bailes un neskaidrību, nevis reālu apokalipsi. Lai saprastu, kāpēc šādi stāsti ir tik populāri, ir jāaplūko gan psiholoģija, gan kultūras tradīcijas, gan mūsdienu informācijas vide.

Kāpēc cilvēki tic pasaules gala scenārijiem?

Bailes no nezināmā ir viena no spēcīgākajām cilvēka emocijām. Pasaule ir sarežģīta: karš, ekonomiskas svārstības, neparedzami laikapstākļi, tehnoloģiju straujā attīstība. Kad realitāte kļūst grūti saprotama, rodas vēlme to ieraudzīt kā vienotu, simbolisku stāstu. Apokalipse piedāvā vienkāršu struktūru – viss beidzas, lai viss sāktos no jauna. Tas rada sajūtu, ka haosam ir jēga.

Mediji un sociālie tīkli šo efektu bieži pastiprina. Galvenais, kas piesaista uzmanību, ir emocijas, nevis mierīgi fakti, tāpēc dramatiski virsraksti vienmēr izplatās ātrāk nekā racionāli skaidrojumi. Rezultātā cilvēks bieži nonāk stāstā, kurā bailes tiek pasniegtas kā patiesība.

Pasaules gali, kas nekad nepienāca

Vēsturē atrodami simtiem piemēru. Maiju kalendāra 2012. gada cikla beigas tika tulkotas kā civilizācijas izzušana, lai gan faktiski tas nozīmēja jauna cikla sākumu. 2000. gada Y2K datu sabrukuma scenārijs radīja paniku visā pasaulē, bet katastrofa nenotika, jo problēma tika savlaicīgi risināta. Viduslaikos katra komēta tika uztverta kā priekšvēstnesis sērgai vai kara laikam. Cilvēce vienmēr ir meklējusi zīmes, kas paredz kādu beigu tuvošanos.

Šie piemēri parāda, ka apokaliptiskie stāsti bieži rodas no interpretācijas, nevis realitātes. Tie atspoguļo vairāk mūsu emocijas, nekā ārējos faktus.

Kad brīdinājumi ir pamatoti

Tas tomēr nenozīmē, ka visi brīdinājumi ir pārspīlēti vai izdomāti sensācijas dēļ. Ir situācijas, kurās prognozes balstās ļoti konkrētos datos, mērījumos un novērojumos, kas atkārtojas un ir pārbaudāmi. Piemēram, 20. gadsimta beigās zinātnieki pamanīja ozona slāņa samazināšanos virs Antarktīdas. Tas nebija pieņēmums vai baumas — to apstiprināja satelīti un atmosfēras mērījumi. Ja problēmu nebūtu risinājuši, UV starojuma līmenis būtu strauji pieaudzis, palielinot ādas vēža gadījumu skaitu un ietekmējot ekosistēmas. Tieši politiska vienošanās un CFC gāzu aizliegums novērsa scenāriju, kas tiešām būtu bijis bīstams.

Līdzīgi arī skābie lieti nebija abstrakta teorija. Rūpnīcu izmeši lika lietus ūdenim kļūt skābākam, kas bojāja mežus un skāra upju ekosistēmas. Arī šajā gadījumā par risinājumu kļuva tehnoloģiski uzlabojumi un starptautiski noteikumi, nevis bezspēcība.

Klimata pārmaiņas ir vēl viens piemērs. Tās nav “māja tālu nākotnē”, bet procesi, ko redzam jau tagad: vairāk karstuma viļņu, biežāki nokrišņu ekstrēmi, garāki sausuma periodi, straujas temperatūras izmaiņas starp sezonām. Ledāju kušana ir izmērāma. Jūras līmeņa celšanās ir izmērāma. Šīs parādības nav paredzējumi hipotētiskai nākotnei — tās ir faktu secības, kas turpinās noteiktā virzienā.

Svarīgi saprast atšķirību: zinātniski brīdinājumi neparedz neizbēgamu sabrukumu. Tie ierosina rīcību un pielāgošanos. Tie nesaka: “pasaule ies bojā,” bet gan: “ja turpināsim rīkoties tāpat, sekas būs grūtas; ja mainīsim pieeju, varēsim tās mazināt”. Šajos brīdinājumos nav panikas — ir struktūra.

Kāpēc klimata brīdinājumi reizēm tiek pārprasti kā apokalipses?

Klimata pārmaiņas notiek lēni un pakāpeniski, un tieši tas rada komunikācijas problēmu. Cilvēka ķermenis nespēj intuitīvi sajust temperatūras pieaugumu par vienu grādu 30 gadu laikā, bet daba uz tā reaģē ļoti jūtīgi: mainās lietus sezonalitāte, jūras līmeņa svārstības, augu augšanas cikli, mežu degšanas risks. Tāpēc zinātnieku valodā bieži parādās termini “riska faktors”, “tendence”, “projekcija”. Tie nav biedējoši pēc būtības — tie apraksta procesu, kas turpinās.

Tomēr sabiedrība un mediji bieži vēlas vienkāršus stāstus. Un vienkāršākais stāsts ir dramatizēts: “ja mēs neko nedarīsim, būs katastrofa”. Šādā brīdī zinātnisks signāls var pārvērsties par emocionālu “apokalipses prognozi”. Turklāt klimata tēma bieži tiek izmantota politiskās diskusijās, kas tikai pastiprina aizsargreakciju: vieni jūt vainas sajūtu, citi pretojas, trešie kļūst vienaldzīgi.

Patiesībā runa nav par sabrukumu. Runa ir par pāreju. Pasaule neatgriežas pie tā, kāda tā bija agrāk — tā mainās, un cilvēkiem ir jāpielāgojas. Klimata pārmaiņas nav “beigas”. Tās ir jauna realitāte, kas prasa elastību un sapratni.

Kā atšķirt reālu risku no pārspīlējuma?

Visvienkāršākais jautājums, ko sev uzdot, ir:
Ko šī prognoze aicina darīt?

Ja brīdinājums mudina:

• rīkoties praktiski (taupīt enerģiju, uzlabot ēkas, pārskatīt resursu izmantošanu),
  
• pielāgoties (piemēram, lauksaimniecību piemērot jaunam sezonu ritmam),
  
• balstīties datos un novērojumos,
  
• sadarboties un meklēt risinājumus kopā,

tad tas, visticamāk, ir zinātnisks brīdinājums, kas orientēts uz nākotnes uzlabošanu.

Savukārt, ja prognoze vienkārši biedē, pasniedz pasaules galu kā nenovēršamu, neiedod nekādu rīcības plānu un tiek izplatīta caur emocionāliem virsrakstiem, tad tā ir manipulācija ar bailēm.

Zinātnes mērķis nav radīt paniku.
Zinātnes mērķis ir palīdzēt saglabāt spēju rīkoties.

Pasaule nebeidzas, tā vienkārši mainās

Apokaliptiskās prognozes ir tik populāras tāpēc, ka tās piedāvā vienkāršu atbildi uz sarežģītu realitāti. Tomēr realitāte gandrīz vienmēr ir daudz niansētāka. Pasaule nepazūd vienā dienā — tā pāriet citā struktūrā, kurā cilvēkiem ir iespēja pielāgoties, mācīties un rīkoties.

Pasaules gals parasti nenotiek. Notiek pārmaiņas. Un tieši mūsu spēja uz tām reaģēt nosaka nākotni.